Pirmās interesantās lietas sāku redzēt pēc tēta nāves, bēru laikā man kapos parādījās baiļu sajūta, tās dienas vakarā pirmo reizi izjutu ļoti lielas bailes, bet nevarēju saprast, kāpēc tā tas ir. Pēc tam, ejot uz kapiem, tur redzēju dažāda lieluma un dažādu krāsu lāsītes, tās bija pilna zeme, kustējās. Bija bail tām uzkāpt. Kapos izjutu ļoti lielas bailes, bija sajūta, ka visu laiku kāds stāv man aiz muguras, bet neviena tur nebija. Uz kapiem gāju reti, jo nepatika baiļu sajūta, kādu tur sajutu, negribēju redzēt arī lāsītes, kas tur kustējās.
Bija pagājuši 9 gadi, ar bērna tēti bijām izšķīrušies, bet mums bija draudzīgas attiecības. Viņš iepazinās ar sievieti, kas bija greizsirdīga uz bērnu un mani. Viņai ļoti nepatika, ka tētis tiekas ar bērnu. Pēkšņi sāka izmainīties bērna tēva uzvedība – kļuva ass, neturēja savus solījumus, uz ielas gāja mums garām, tēloja, ka mūs nepazīst.
Mums abiem ar bērnu sākās nopietnas veselības problēmas - bērns mēneša laikā kļuva divreiz apaļāks, viņam sākās dažādas nervu lēkmes - sevi dūra ar asiem priekšmetiem, visu meta pret sienu, skrēja zem mašīnām utt., kad lēkme beidzās, bērns raudāja, teica, ka nesaprot, kas ar viņu ir noticis, kāpēc viņš tā darīja. Dēls sāka plēst matus no galvas, bija vietas, kur mati vairs nebija. Pa naktīm negulēja, skaļi bļāva, kliedza, no rīta neko no tā neatcerējās. Bērnu vedu pie psihologa, psihiatra.
Vienu nakti pamodos no tā, ka sajutu ledus aukstu roku pie kakla, kas mani žņaudza. Nevarēju pakustēties, bet istabā neviena nebija. Pēc tā man visu laiku sala, nevarēju sasildīties. Man sākās tūska, bija nespēks, bija grūti uzkāpt uz 5. stāvu, vajadzēja starp stāviem atpūsties, bija pazudis dzīvesprieks, biju palikusi vienaldzīga, nekas neinteresēja. Daudz raudāju, asaras pašas bira. Rokas bija nolaidušās.
Dēls sāka runāt par miršanu (teica, kas jāvelk mugurā, kad būs nomiris, kādu zārku vajag, kas drīkst ierasties viņa bērēs, kādu kapakmeni likt). Tas viss bija ļoti smagi. Psihiatrs pateica, ja ar nervu lēkmēm 3 mēnešu laikā netiks galā, tad bērnam būs jāārstējas psihiatriskajā slimnīcā.
Bērna skolotāja teica, ka bērna uzvedība ļoti mainījusies, pati es arī izskatoties pelēka. Ieteica braukt pie “tantiņām”.
Tā es nokļuvu pie vienas sievietes. Pirmajā reizē viņa pajautāja, kāpēc esmu ieradusies. Izstāstīju, ka nesaprotu, kas ar mani un bērnu notiek. Sīkāk neko nestāstīju. Viņa izlika kārtis – sāka stāstīt, ko redz, bērna tēva draudzene iet pie “tantiņām”, kas nodarbojas ar tumšām lietām. Izstāstīja, kas ar mums notiek, kāpēc bērnam ir nervu lēkmes, kāpēc mums abiem ar veselību ir slikti.
Pateica datumu, kad pie viņas jāaizbrauc, ka noņems visu nost, kas mums ir izdarīts. Aizbraucu noteiktajā laikā, viņa strādāja ar mani. Pēc ilga laika sajutu sevī viegluma sajūtu, pirmo nakti bērns mierīgi gulēja. Man ļoti nāca miegs, daudz gulēju, bija sajūta, ka man ķermenis pieplūst ar enerģiju. Bērnam kopš tās reizes nav bijusi nevienas nervu lēkmes. Matus vairs nerāva ārā.
Ar to viss nebeidzās, ik pa laikam abi ar bērnu jutām asus dūrienus galvā, kaklā, sirdī. Pēc šiem dūrieniem jutām, ka pasliktinās veselība. Man tūska turpināja kļūt lielāka. Biju vēl 2 reizes pie sievietes uz attīrīšanu. Viņa pateica, ka vairāk nevar mums palīdzēt, jo viņai neesot tik daudz spēka, lai mūs attīrītu, ka es atradīšu sievieti, kas mums abiem palīdzēs. Paldies sievietei, kas daudz mums palīdzēja!
Jutāmies jau daudz labāk, līdz pēkšņi man bija insults. Slimnīcā ārsti noteica nepareizu diagnozi, palaida uz mājām. Ģimenes ārste pētīja izmeklējumus, ieraudzīja, ka galvā plīsis asinsvads. Katru nedēļu sāku iet pie dziednieka, pēc 2 mēnešiem jau ārsti atļāva atgriezties darbā.
Jutos labi, bet sākās pamatīga svīšana, tūska palielinājās, bija sajūta, ka ir pilnas plaušas, ka nevar paelpot, trūka gaiss. Dziednieks teica, ka nevar saprast, kas notiek ar manu organismu.
Ievēroju, ka abiem ar dēlu sākās problēmas ar kājām – es dārzā uzkāpu uz ērkšķa – sadūru kāju, izmežģīju kājas pirkstu, izmežģīju potīti, dēls salauza potīti, izmežģīja celi, bieži uz līdzenas vietas aizķērās un nokrita. Man bija jātaisa kājai steidzama operācija – bija izveidojušies trombi.
Pēc operācijas man katru dienu bija slikta dūša. Ar veselību nebija nekādi uzlabojumi – nespēks, tūska, svīšana.
Biju pie daudziem ārstiem, analīzes, daudzi izmeklējumi, ārsti tik rokas plātīja, teica, ka neko nevar man atrast, bet paskatoties uz mani, var redzēt, ka ar veselību nav labi.
Bija pagājis gads, kopš operācijas, sliktā dūša bija mani nomocījusi. Visam klāt sāku redzēt ēnas – lielas, mazas, dažādās vietās, regulāri sapņos sarunājos ar mirušajiem. Pie viņiem bija viegli un jauki.
Nesapratu, kas ar mani notiek. Stāstīju to savai kolēģei, viņa ieteica aizbraukt pie Rutas. Pastāstīja, kā Ruta strādā. Ilgu laiku nevarēju saņemties, lai pazvanītu un sarunātu tikšanos. Jutos ļoti slikti, sapratu, ka jāzvana un jābrauc.
Pirms 2 gadiem jūnijā pirmo reizi biju pie Rutas. Kad zvanīju, izstāstīju, kādas man ir problēmas, ar ko netieku galā.
Pēc pirmās reizes man pazuda sliktā dūša, bet nekādas citas izmaiņas nejutu. Ruta mācīja elpot, strādāt ar sevi, stāstīja, ka visi orgāni ļoti lēni sāk atveseļoties, ka būs nepieciešams ilgs laiks, liels darbs ar sevi, mācīja būt pacietīgai.
Aptuveni pēc pusgada sāku sajust, ka jūtos labāk, sāka parādīties vairāk spēka. Svīšana kļuva daudz spēcīgāka, nāca ārā viss, kas bija manī sakrājies.
Pēc kāda laika atkal aizbraucu, man daudz ko stāstīja, kas jādara, brīžiem likās, ka es neko nesaprotu, ko man stāsta. Katru reizi man bira asaras. Katru reizi man mācīja elpot, sajust sevi, sajust savu organismu. Nedomāt par pagātni, dzīvot šodienā. Ieteica, ko ēst, kādas tējas dzert. Ruta daudz strādāja, lai es neredzētu ēnas, mirušos, lai es izprastu, stāstīja, kāpēc es to visu redzu. Stāstīja, kas man jādara, ja atkal to visu redzu.
Sāku sajust, ka man un dēlam kļūst labāk ar veselību. Vienu brīdi sāku slinkot, nepildīju savus mājas darbus, kas bija ieteikti darīt. Sāku just, ka ar veselību atkal kļūst sliktāk.
Pēc vienas no vizītēm (mani norāja, ka neko neesmu darījusi, ka manā vietā neviens neko nevar izdarīt), sapratu, ka ir jāsāk pašai vairāk strādāt ar sevi.
Savācos, katru dienu atradu laiku sev – elpot, skaitīju ieteiktos vārdus, nedomāju vairs par pagātni, dzīvoju šodienā. Sāku just, ka mans organisms sāk justies vieglāk, ir daudz vairāk enerģijas, ļoti labi guļu. Tūska vēl ir, bet tā sāk samazināties.
Pēc vizītēm ir bijis dažādi – slikta dūša, stipras galvas sāpes, galva ir reibusi, ka nevarēju no gultas piecelties, bet tās visas ir enerģijas, kas šādi darbojas mūsu organismā.
Ļoti ieklausos savās sajūtās – to man iemācīja Ruta, ka jāieklausās sevī. Priecājos par katru sīkumu, katrā lietā ieraugu skaistumu. Mēģinu nedusmoties, strādāju ar tām rakstura īpašībām, kas man traucēja. Ēnas vairs neredzu, reti sapņos redzu mirušos, bet redzu viņus tikai pa gabalu.
Sāku apmeklēt “Sajūtu skolu”, lai labāk sevi izprastu, izzinātu man nesaprotamās lietas.
Liels paldies Rutai, kas mums sniedz šīs zināšanas, lai mēs visi kļūtu veseli!
Es apzinos, ka priekšā liels darbs, lai būtu vesela, bet atskatoties, kāda man bija veselība , kā es jutos pirms diviem gadiem, tagad es jūtos daudz labāk.