Telomēru efekts

Tas ir tik vecs kā pasaule – sapnis par mūžīgo jaunību. Jau senie grieķi ticēja, ka nektārs un ambrozijs (dievu ēdiens) palīdz viņu dieviem iegūt nemirstību, bet vēlāk alķīmiķi karaļu galmos gudroja, kā tikt pie brīnumainā dzīvības eliksīra saviem valdniekiem. Un tā līdz pat mūsdienām ir saglabājies šis mīts.

Tomēr pa šo laiku veikti zinātniski pētījumi, kas ir atbalsta punkts tam, kā mums vismaz veselīgi novecot. Interesantā veidā šajos pētījumos nonākam pie slēdziena, ka būtībā runa nav par kādu iegūstamu vielu vai substanci, kas mums ir vajadzīga, bet gan par to, kas ir mūsos pašos. Šie meklējumi aizveda pie tā, kas ir mūsu ķermeņa šūnu centrā – šūnas kodola. Telomēri un telomerāze – tie ir šie brīnumvārdiņi, un 1985.gadā veiktais atklājums, kā šie abi komponenti kopā darbojas bija tik nozīmīgs, ka amerikāniete, molekulārās bioloģijas profesore Dr. Elizabete Blekbērna (Elizabeth Blackburn) par to 2009.gadā kopā ar vēl diviem kolēģiem saņēma Nobela prēmiju medicīnā.

Austrāliešu izcelsmes pētniece no Tasmānijas salas pierādīja, ka telomēru garums ir mūsu patiesā vecuma mērvienība pretstatā mūsu hronoloģiskajam vecumam. Tā viņa izlēma, cik ātri vai lēnām mūsu šūnas noveco un līdz ar to arī mēs paši. Pētniece arī noprata, ka mūsu pašu rokās ir tas, vai šīs hromosomu cepurītes jeb telomēri veic savas aizsargfunkcijas un rūpējas par šūnu ilgmūžību. Ar pārdomāta uztura, pietiekošu kustību un labvēlīga noskaņojuma pret sevi un savu dzīvi palīdzību. Nobela prēmijas laureāte sniedz praktiskus padomus, ko katrs var īstenot savā ikdienas dzīvē, lai pozitīvi iedarbotos uz savām šūnām.

Hromosomu gali – jo garāki, jo labāk

Pieauguša cilvēka ķermeni veido apmēram 100 biljoni šūnu. Katrai no tām ir kodols, kurā tiek saglabāta DNS (iedzimtība) – mūsu gēnos iekodētais būvplāns. Šis būvplāns sadalās ikreiz pa 46 hromosomām, savstarpēji savītos pavedienos, kuru kopgarums ir divi metri – pats par sevi fenomens, jo galu galā kodols taču ir ļoti mazs. Katras hromosomas galā ir posms, ko ilgi uzskatīja par nenozīmīgu, tā kā šeit neatrodas ģenētiskā informācija un tas nav vajadzīgs, bet tas atkārtojas vairāk kā 1000 reižu – tā saucamie telomēri. Nosaukums cēlies no grieķu vārdiem “télos” – beigas un “méros” – daļa. Kā tas jau ir zināms, šīm beigu daļām ir nozīmīga aizsargfunkcija: katrā šūnu dalīšanās reizē, kas kalpo ķermeņa atjaunošanai (reģenerācijai), telomēri veicina to, ka DNS – mūsu būvplāns, saglabājas vesels. Tādā veidā tiek garantēts, ka šūna vēlāk atkal varēs korekti dalīties. Šī atjaunošanās norisinās atšķirīgos ritmos: sarkanās asins šūnas katras 120 dienas, aknu šūnas pēc apmēram 8 mēnešiem un kaulu šūnas pēc 3 gadu desmitiem.

Zelle – šūna. DNS posmi hromosomu galdos tiek saukti par telomēriem. To uzdevums ir aizsargāt mūsu ģenētisko informāciju.

Jo vecāki mēs kļūstam, jo uzņēmīgāks var kļūt šis atjaunošanās process – jo telomēri ar katru šūnas dalīšanās reizi kļūst īsāki. Jaundzimušajiem vēl ir ļoti gari telomēri. Tā kā tie katrā šūnu dalīšanās reizē kļūst īsāki, tad 35-gadīgam cilvēkam tie ir ¾ un 65-gadīgam – puse no to sākotnējā garuma. Ja reiz tie attiecīgi kļūst pārāk īsi, šūna vairs nespēj dalīties un tas veicina mūsu novecošanos. Šādas šūnas izdala vielas, kas veicina iekaisumu rašanos. Arvien vairāk šūnām pārtraucot savu atjaunošanos, iekaisumi var kļūt hroniski, imūnsistēma kļūst vājāka, ar novecošanos saistītās plaušu, sirds un asinsrites sistēmas saslimšanas, kā arī diabēts, vēzis un Alcheimera slimība kļūst iespējamākas. Vienlaikus tiek iedarbināta lejupslīdes spirāle: iekaisumi savukārt atkal noved pie tā, ka vēl veselie telomēri saīsinās, kas paātrina novecošanās procesu.

Telomēru nodilums atjaunojas

Elizabete Blekbērna salīdzina telomērus ar kurpju auklu plastikāta galiem – tad, kad šie gali saplīst, auklas spurojas un nav vairs lietojamas. Mūsu ķermenis par laimi ir gudrāk un ilgtspējīgāk veidots. Pētniece atklāja, ka mums ir pieejams iekšējais remonta serviss – enzīms jeb ferments telomerāze, kas atkal pagarina saīsinātos telomērus, pareizi “pieadot” jaunus posmus un tādā veidā veicinot šūnu atjaunošanos. “Nodilums lēnām pat atjaunojas” stāsta Elizabete Blekbērna grāmatā “Novecošanās atšifrējums”, ko viņa uzrakstījusi kopā ar amerikāņu psiholoģi profesori Elīzu Epeli (Elissa Epel). Šī labā ziņa noder neatkarīgi no tā, vai kāds ir mantojis no saviem vecākiem īpaši garus vai īsus telomērus. Kā abas zinātnieces izpētīja, vispirms viss ir atkarīgs no mūsu dzīvesveida, cik neskarti un veseli ir mūsu telomēri un cik netraucēti darbā var piedalīties telomerāzes: “Lai vecumdienās saglabātu labu veselību, mums vajadzīgs pozitīvs noskaņojums pret vecumu”. Īsāk sakot: mums pašiem jādara, bet mēs paši arī varam kaut ko šajā ziņā darīt. Ilgstošs stress jebkurā tā formā vienlīdz kaitē gan telomēriem, gan telomerāzēm, jo tas ātrāk saīsina telomērus un samazina pieejamo telomerāžu daudzumu. Ar stresu šajā ziņā nav domāts tikai gadiem ilgs darbs līdz mēs krītam. Arī kopumā neveselīgs dzīves veids, uzturā patērējot lielu daudzumu gaļas, rūpnieciski gatavos produktus, daudz cukura (saldie dzērieni, cepumi u.c.), smēķēšana, pārlieku liels alkohola patēriņš un mazkustīgs dzīvesveids, kā arī hroniski iekaisuma procesi ķermenī paātrina šūnu zudumu. Tikpat nelabvēlīgi iedarbojas t.s. psihiskā slodze – vientulība, sajūta, ka neesi mīlēts, bērnībā piedzīvotas un neatstrādātas traumas, negatīvs domāšanas veids, ciniska attieksme. Protams likteņa triecieni nav novēršami un drūmas domas grūti aizdzīt. Taču, kā mēs ar to apejamies, to gan mēs pavisam noteikti varam ietekmēt – saņemot atbalstu, lai atstrādātu sevī zaudējuma sajūtu vai kustoties un talkā ņemot atslābināšanās tehnikas, iegūstot jaunu enerģiju un dzīvesprieku.

Viela pārdomām

Tas, ka veselīgs dzīvesveids palīdz izvairīties no sirds un asinsrites sistēmas slimībām, diabēta, vēža un depresijas, pētījumi jau to ir pierādījuši. Kā izrādās, savstarpējā tādu faktoru mijiedarbība kā pietiekami daudz kustību, veselīgs, pēc iespējas svaigi pagatavots uzturs, pietiekams miegs, sociālais tīkls, ko veido ģimene, partneris un draugi un kurā jūtamies iesaistīti un sabiedrībā iekļauti, meditācija un apziņa arī pagarina mūsu dzīvi. Ne tikai tas, ko mēs darām, arī ko mēs domājam un kā mēs jūtamies. Kā saka Elizabete Blekbērna: “Jūsu šūnas vērīgi klausās jūsu domas!” Līdz ar to vienreiz nu zinātniski ir apstiprināts, ka saprāts, sirds1 un ķermenis ir vienots veselums un mūsu domām ir liela ietekme uz mūsu ķermeni un labsajūtu. Un pat ļoti dziļa ietekme.

1 raksta autore šeit minējusi vārdu “dvēsele” (tulk.)

Vai iespējams, ka tā ir nejaušība, ka 1990.gadu atklājumi par telomēru un telomerāžu kopīgo darbības mehānismu sakrīt ar laiku, kurā joga, tai-či, meditācija pakāpeniski kļuvušas populārākas? Tās visas norāda uz ceļu, kā iegūt lielāku mieru tā vietā, lai ļautos drūmām domām, koncentrētos uz dzīves nebūšanām un pakāpeniski izdegot. Un tās palīdz nemitīgi tarkšķošām domām kļūt klusākām vai arī ļauj mākoņiem pie debesīm izklīst un nereaģēt uz katru jūtu uzplūdu. Tieši tā ir telomēru un to palīgfermentu – telomerāžu medicīna.

Meditācija baro ķermeni, saprātu un šūnas

Turpmākie pētījumi parādīja, ka meditācija uzlabo telomerāzes aktivitāti. Kurš regulāri meditē, burtiski baro enzīmu un ar to garīgi un fiziski ilgāk saglabājas jauns. Abas profesores iesaka sākt ar vienkāršu uzdevumu, kuru katrs var iekļaut savā ikdienas dzīvē: vairākas reizes dienā jāapzinās, par ko domājam un vai patiešām jādara tieši tas, ko patreiz darām. Bieži tas nav viens un tas pats gadījums, un mēs pazūdam vairāku darbu vienlaicīgā darīšanā (‘multitasking’) – gatavojam ēst laikā, kamēr viena auss klausās telefonā un otra bērnu stāstītajā. Šeit jāsaka “Stop” un fokuss jāvirza tagad uz savu iekšieni. Uzmanība jāpievērš savai elpai – tam, kā krūškurvis ieelpojot ceļas un izelpojot nolaižas. Pievērst uzmanību, ko tieši sev apkārt redzam, dzirdam un varam saost. “Šai spējai koncentrēties uz pašreiz piedzīvoto ir ļoti pozitīva iedarbība uz mūsu ķermeņa šūnām” tā Blekbērna. Beidzot tās tagad arī ieklausās. Ķermenis, sajūtas un domas – visi šie elementi ir tagadnē un saskaņā viens ar otru. Kurš vēlas, var konkrēti iedomāties, ka telomēri ar katru izelpu pagarinās. Līdztekus tam ar apzinātu, dziļu elpošanu tiek stimulēts klejotājnervs (Nervus vagus), kas veido savienojumu ar smadzenēm, vēdera dobuma orgāniem un saules pinumu. Jo vairāk galvā ir miers, jo labāk šis lielais parasimpātiskais nervs rūpējas par mūsu ķermeņa iekšējo stabilitāti un atslābumu. Normalizējas asinsspiediens. Kā atgādinājums tam, lai vienmēr atrastu dažas minūtes laika šim uzdevumam, var kalpot, piemēram, skats uz savām kurpju šņorēm.

Kurš no rīta pamostas labā noskaņojumā, tā rīcībā ir arī liels telomerāžu rezervuārs. Zinātnieces tādēļ iesaka rītus sveikt kā Dalai Lama: “Domā katru rītu pamostoties: kāda laime būt dzīvam. Mana dzīve ir dārga dāvana, ko es negribu izšķiest.” Tas nozīmē, ka mēs pieņemam visu, kas notiek un mēģinām iegūt no visa ko labu. Mēs veidojam plānu, ko mēs šajā dienā gribam savā dzīvē ieguldīt. Un iztēlojamies, kā jūtamies vakarā, kad esam devuši no sevis labāko. Telomēri tam noskaņosies.

Neuzķerties uz mākslīgām telomerāzēm

Industrija jau sen ir ielēkusi vilcienā un piedāvā neskaitāmus pretnovecošanās krēmus un uztura bagātinātājus, kas bagātināti ar telomerāzēm. Elizabete Blekbērna tomēr iesaka: “Patiesībā mēs nonākam bīstamā situācijā, ja mēģinām mūsu dzīvi paildzināt ar mākslīgām telomerāžu aktivizēšanas metodēm.” Tas varētu izraisīt nekontrolētu šūnu augšanu un vēža attīstību, tā pētniece. Nozīmīgāk būtu ar veselīga dzīvesveida palīdzību iedarbināt telomēru augšanu.

Kustoties saglabāt telomerāžu aktivitāti

Šāda dzīves nostāja ātrāk noved pie tā, lai mūsu ikdienas dzīvē būtu pietiekami daudz kustību. Pietiekoši, mēreni un regulāri. “Cilvēkiem, kuri nodarbojas ar sportu, ir garāki telomēri nekā tiem, kas to nedara” tā Blekbērna. Regulāras fiziskās aktivitātes visu pirms veicina veselīgu līdzsvaru starp antioksidantiem un brīvajiem radikāļiem, tā ka mūsu šūnas saglabājas veselīgākas. Pie kam virsnieres izdala mazāk kortizola – izdaudzināto stresa hormonu – tā jūtoties nosvērtākam, nodarbojoties ar sportu, kas savukārt nāk par labu telomēriem. Kā pierādīja pētījums universitātes klīnikā Homburg/Saar, izšķiroša nozīmetam, ka telomerāze centīgi pilda savu darbu un pagarina telomērus, ir sirds-asinsrites sistēmas fitnesam. No vienas puses enzīma aktivitāte dubultojas, ja trīs reizes nedēļā pa 45 minūtēm veic mērenus vingrojumus kā joga, riteņbraukšana, peldēšana vai garas pastaigas. Izšķiroša, jo aerobās slodzes laikā tiek patērēts skābeklis ogļhidrātu un tauku sašķelšanai. Tas funkcionē pie zemām treniņa slodzēm kā apmēram lēnā izturības skrējienā. No otras puses, klasiskais intervālu treniņš arī darbojas šūnām saudzējoši, kura laikā mainās liela slodze īsos intervālos ar atpūtas fāzi. Spēka treniņi kā svarcelšana vairāk vai mazāk neietekmē enzīmu aktivitāti.

Veselīgs ēdiens palīdz būt jaunam

Patiesībā mēs jau sen zinām, kādi pārtikas produkti der mums un mūsu telomēriem un kuri nē. Pētījumi ir apstiprinājuši: pārāk daudz cukura (arī dzērieni un gatavie produkti kā cepumi vai saldēta pica), baltmaize, baltie rīsi vai kartupeļi tiem nemaz nav vajadzīgi. Turpretim regulāri lietojot uzturā daudz augļu un dārzeņu, treknas zivis, lineļļu, riekstus, pākšaugus, sēklas, aļģes, pilngraudu produktus. Divi iemesli tam ir noteicošākie: pārtikas produkti kā lasis un siļķes, lineļļa, tumšo lapu dārzeņi kā spināti, avokado, olas un valrieksti satur daudz omega-3-taukskābes. Pateicoties nepiesātinātām taukskābēm ķermenī mitējas iekaisumi un tās ir veselīgs uzturs telomēriem. Tie saīsinās lēnāk, jo vairāk asinīs ir omega-3-taukskābes. Šis efekts vēl pastiprinās, ja vienlaikus piedomājam pie tā, lai neuzņemtu pārāk daudz nepiesātinātās omega-6-taukskābes – maksimums attiecībā 5:1, parasti lielākajai daļai cilvēku šī attiecība drīzāk ir apgriezta. Ķermenim ir nepieciešamas arī omega-6-taukskābes, taču šo nepiesātināto taukskābju pārsvars var pat vēl pastiprināt iekaisumus un kaitēt telomēriem. Šīs taukskābes veido mūsdienu pārtiku un slēpjas margarīnā un rūpnieciski ražotos pārtikas produktos un saldumos kā čipši, kēksi, dažādi našķi, kruasāni un ātrās ēdināšanas (‘fast food’) produkti kopā ar piesātinātajām taukskābēm, kas no savas puses pasteidzina iekaisumu rašanos.
Svaigi augļi un dārzeņi ir iekrāsoti no citrondzeltenā un burkānu oranžā un tomātu sarkanā līdz kazeņu zilajā krāsā ar sekundāro augos esošo vielu – karotinoīdu un flavonoīdu palīdzību. Lapu krāsviela hlorofils iekrāso spinātu lapas, brokoļus un virziņkāpostus tumši zaļus. Bez tam dārzeņi satur A, C un E vitamīnus. Šīm dabīgām sastāvdaļām ir antioksidatīva iedarbība, kurā tās padara nekaitīgus brīvos radikāļus. Blekbērna un Epele iesaka kā telomēriem draudzīgu našķi pagatavot pašiem studentu brokastis ar augstu omega-3-taukskābju, antioksidantu saturu un maz cukura.

Lai pagatavotu studentu brokastis, vienkārši sajauciet šādas sastāvdaļas: glāze valriekstu, pusglāze kakao spilventiņi (fermentētas, sasmalcinātas kakao pupas) vai rūgtās šokolādes gabaliņi un pusglāze godži ogu. Pēc izvēles var pievienot pusglāzi nesaldinātu kokosriekstu pārslu, pusglāzi nesālītu saulespuķu sēklu un glāzi nemizotu mandeļu.

Uzturs un telomēru garums

Zīdīšana pagarina jaundzimušo telomērus

Vecāku gēni nosaka bērnu gēnus un ar to arī viņu telomēru garumu un pēdīgi viņu iespējas ilgi un veselīgi dzīvot. Nākamie vecāki var daudz darīt, lai nodotu tālāk hromosomu aizsargvāciņus vislabākajā stāvoklī. Šo darbu saraksta augšgalā ir radīt iekšējo nosvērtību un izvairīties no stresa, īpaši grūtniecības laikā. Pastaiga pa mežu atslābina un vitalizē ne tikai topošo māmiņu un uzturs pēc “varavīksnes krāsu principa” (kā iepriekš aprakstīts) nodrošina gan māmiņu, gan bērniņu ar barības vielām, kas nepieciešamas veselīgai attīstībai. Pētījumi ir uzrādījuši, ka piedzimstot katram mazulim, kurš pirmajā pusotrā mēnesī barots ar krūti, ir gari telomēri.
Emocionālā nevērība, pāri darījumi, izvarošana un citas traumas vai kārtīgs strīds ar partneri negatīvi ietekmē ne tikai paša, bet arī bērnu telomērus: “Telomēri ir mūsu bērnības rētu arhīvs”, saka Elizabete Blekbērna un Elīza Epele. “Traumatiskā bērnības pieredze var atstāt visas dzīves laikā bioloģiskas sekas.” Telomēri klausās un reaģē. Un pat arī tajā, kā mēs paši maināmies, kā mēs un mūsu bērni sastopamies ar līdzjūtību un uzmanību.

Andrea Freund

Literatūra

• Prof. Dr.Elizabeth Blackburn und Prof. Dr.Elissa Epel: Die Entschlüsselung des Alterns. Der Telomer-Effekt. Mosaik Verlag, 2017.
• Mira Mira Mamtani: (R)Evolution im Anti-Aging: Die Wissenschaft der Telomere. tao.de in J.Kamphausen Verlag, 2017.