Pie Rutiņas nokļuvu pavisam nejauši, par to esmu ļoti pateicīga savai draudzenei. Kopš iegāju kabinetā, pirms nedaudz vairāk kā gada, nekas vairs nav tā kā bija, manis iedomātā pasaule kā jādzīvo, kāda esmu, kas vispār esmu, kāda ir mīlestība, sabruka kā kāršu namiņš.
Tajā laikā biju pieņēmusi lēmumu šķirties no vīra, jo vairs nevarēju izturēt šāda veida attiecības. Ar visu jātiek galā pašai, no vīra nav nekāda atbalsta, vīrs dara ko grib, finansiālas stabilitātes nekādas, par visu jādomā man utt. To, ka šādas attiecības pati vien biju izveidojusi, nevarēju pat iedomāties. Žēlojoties par šo visu draudzenei, viņa piedāvāja mums abiem aiziet pie Rutas. Tajā laikā domāju, nav ko zaudēt, aiziesim, Ruta pateiks, esmu laba, pažēlos mani un ar vīru mums nav nekā kopīga. Tā teikt, apstiprinās, ka domāju pareizi, vienīgā iespēja – šķiršanās. Uz savu skaļi neizteikto jautājumu, vai no vīra jāšķiras, saņēmu atbildi - vīrs esot labākais, kas man uz zemes ir dots. Tajā brīdī nesapratu, kā tas var būt. Bet jā, no viņa daudz varu mācīties, attīstīt sevi. Ieklausoties viņā, sadzirdot viņu, izprotot viņa reakciju, saprast, kādēļ tā bija tieši tāda. Jādomā, ko mainīt sevī ne vīrā, lai tādu asu, nepatīkamu reakciju vairs nebūtu. Tikai tagad patiesi sapratu, ka citus mēs izmainīt nespējam un tas nav jādara! Mainoties pašiem, mainīsies apkārtējie. Iemesls, kādēļ veidot harmoniskas attiecības ar vīru un bērniem neizdodas, bija enerģijas, ar kādām staigāju. Ruta tās nosauca un tas patiesi šokēja. Prāts nespēja pieņemt dzirdēto. Liekule, patmīle, egoiste - skarbi, bet sirdī sapratu, tā ir taisnība. Ko nu? Nebiju gatava ko tādu dzirdēt, bet tāda vairs arī negribēju būt. Pieņēmu lēmumu tikt no šīm smacējošām enerģijām ārā.
Sāku apmeklēt Rutas Erdmanes Sajūtu skolu. Pirmās reizes sēdēju, klausījos un domāju, ko šeit meklēju, neko nesapratu - prāts uzkārās. Kā enerģijas darbojas, palīdzēja izprast patiesi cilvēku stāsti, ko dzirdēju skolā. Tie deva papildus stimulu iet un darīt, attīstīt savas sajūtas, iemācīties dzīvot savu brīvu, dzīvu dzīvi, nevis eksistēt un dzīvot pagātnes izveidotā modelī. Pateicoties skolai, sarunām ar cilvēkiem, nonācu pie rūgtas atziņas, dzīvoju vecāku dzīvi ne savu. Nespēju pieņemt patstāvīgus lēmumus, jo tos taču vienmēr pieņēma manā vietā kāds cits. Baidījos kļūdīties. Tiku audzināta ideoloģijā, pareizībā, materiālā pasaulē. Pati esmu māte diviem bērniem un atkal nonācu pie atziņas, šādu dzīvi, dzīvot nepārtrauktā spriedzē, kā dzīvoju pati, nevēlos saviem bērniem. Šo visu vairāk izprast, savukārt, sāku nometnēs. Darbā ar zemi, pie zemes.
Ja kāds kādreiz būtu teicis, ka zeme runā, mūsu ķermenis ar mums runā, padomātu, pilnīgi jukuši. Bet nē, attīstot savas sajūtas, mainot domāšanu, ieklausoties, tiešām var dzirdēt un sajust, kā ar mums runā. Ķermenis mums pats pasaka priekšā, ar ko jāstrādā, no kā jātiek vaļā, lai būtu vieglāk. Piemēram, regulāri bija problēmas ar cistu veidošanos olnīcās, to kādreiz izskaidroju ar to ka, mēnešreižu laikā viss nav kārtīgi iztīrījies. Loģiski! Patiesībā, tas viss no nesakārtotām attiecībām ar vīru. Tiklīdz parādās dusmas, aizvainojums, naids uz vīru, tā izveidojās cistas. Šodienā to apzinoties, cenšos vairs neražot šīs enerģijas, nedarīt savam ķermenim pāri. Šādu piemēru ir daudz.
Esmu tikai pašā ceļa sākumā uz sevis atdzimšanu. Saprotu, darba ir ļoti daudz un ceļš būs garš, ne vienmēr viegls, bet jau tagad sajūtot nelielās izmaiņas, esmu pārliecināta, tas būs to vērts.
Paldies Rutai par viņas pacietību, cieņu un mīlestību!