Varētu šķist mistika. Tas ļoti patikotos cilvēkiem, neko pašām nedarot, viss notiek un mainās. Labākā gadījumā apsēsties lotosa pozā, salikt pirkstus mundrā un uzvilkt toni Zummmmmm..... Skaisti! Tikai neko ar to nespējam Sev iedot. Gadus desmit atpakaļ arī mēģināju, bet iekšējā vēlme atgūt Sevi Sevī bija spēcīgāka, par šo viltu. Pašai neapzinoties, nonācu sajūtu skolā, kurā sākās pamatīgs Sevis izzināšanas darbs, apzinot, atpazīstot, atverot Sevi sajūtai Sirdī. Sākumā indiviālās vizītes, semināri, nodarbības, mācību prakses. Zināšanas tika smeltas teju ar karotīti mutē, lai izprastu, kas ir enerģija, doma, sajūta, elpa, cirkulācija, zemes ritms, dinamika. Kā to visu spējam apkopot, piepildīt Sevi dzīvajā daļā šodienā. Taču izrādās, ka ar to arī nepietiek. Ir vajadzīga darbība. To trenējos apmeklējot darba nometnes pie zemes, uzrunājot Zemi Sevī, izjūtot ķermeņa reakciju, apzinot iekšējos mīnusus. Iekšējās bailes, noniecinājumu, neuzdrošināšanos. Izpratu, kā pašai pat nenojaušot, baroju Sevī lepnību, augstpratību, patmīlību, turpinot noniecināt Sevi un līdzcilvēkus. Apzinoties šīs īpašības, darbībā bija jāmācās atpazīt, kā šī enerģijas pieprasa, vadot mani kā viņām to vajag. Tai pat laikā tas notiek tik viltīgi, ka liekas iekšienē esmu tik labiņa, izpalīdzīga, iejūtīga pret citiem. Tas ir šo nedzīvo enerģiju apmāns, lai izmantotu mūsu dzīvības resursu šodienā.
Ir daudz iekšējo baiļu. Tā ir enerģija. Izteiktākā bija sātaniskā enerģija, kas manī izpaudās caur naudu. Tas bija mūžīgais izmisums palikt bez naudas. Viņam patika, ka mans maks ir tukšs, ka pati esmu aukstā nedzīvā tukšumā. Tad biju histēriska, žēlodama sevi, vaimanāju, ka man nekā nav, esmu nekam nederīga, neko nevaru atļauties, izmisums katrā šūnā sprāga kā lavīna laukā. Tādā veidā biju izbesījusi Sevi nevērtībā, noniecinājumā, ak es nabadzīte, cik man ir slikti, pa ceļam, visu to nespējot izturēt, uzgāzu sev mīļajiem cilvēkiem virsū. Viss, esmu nekas. Pulveris izšauts un jaudas nav. Tas šai enerģijai bija kā saldais ēdiens. Baroju to visu Savu dzīvi, pieņemot, ka tāda nekāda arī esmu. Ticot tai, kā savai iekšējai izpausmei. Gadus trīs strādājot pie attīstības Sevī, šī enerģija vazāja mani aiz deguna. It kā ar prātu saprotu visu ko man stāsta, taču darbībā nekas nemainās. Cik neesmu dabūjusi dunkas un zilumus, lai aizietu, ka tas nav jāsaprot, bet jāizjūt un doma sajūtā jamaina. Tas saucās – nedomā, bet domā sajūtā. Nometnēs pie Rutas esam provocējušas šo enerģiju, lai to apčakarētu, tādējādi izprotot, caur kādām īpašībām tā manī barojās. Tā ir neizlēmība, nespēja, neuzdrošināšanās. Bailes būt pašai. Tieši rīkoties spēja, rīcība, izlēmība, lēmumu pieņemšana un darbība tajā, bija tas no kā baidījos. Tas patika sātanam. Viņš man glaimoja - redzi cik tu paklausīga mīļa meitenīte, redzi cik tu daudz šodien izdarīji, malacīte, nekas ka šoreiz nesanāca, citreiz iedosim tev tik cik tev liekās ka pietiek. Darbībā tas izpaudās kā pieprasījums citiem – savu vēlmju īstenošanai, un noliegums, noniecinājums uz citiem, ja nav pa manai gribai. Šī enerģija ir ļoti viltīga, saldeniskāba. Viņai vajag lai es skaitītu, lamātos, dusmotos, šaubītos, neticētu Sev, taisnotos. Viņai vajag, lai man izliekas ka man ir taisnība, ka esmu vispareizākā, visgudrākā, tikai mana doma ir tā, ar kuru ir jārēķinās, cilvēkam tajā brīdī neatstājot izvēli. Tā ir augstprātība, iedomība, kura barojās no iekšējās pasaules tukšuma. Sajūtās izjutu sevī bezvērtību, nevērtību. Nav vērtība. Ja nav nauda, nav vērtība cilvēkā. Taču, ja apzinamies, ka katrs vārds ir enerģija, un domās izjūtot vārda nozīmi spējam mainīt enerģiju cirkulācijā, tad atmetot
bez – vērtība
ne – vērtība
esmu
vērtība vērtībā
sirds sirdī
Zeme
Tātad apzinoties sajūtās, caur katra vārda izpausmi, spējam izprast kur esam. Ejot uz dzīvo brīvo daļu šodienā, aktivizējot Sevī vērtību nozīmi, beidzot sadzirdēju piefiksējot šo saldeno balstiņu – tev taču nesanāks, tu nevarēsi atļauties, par ko tad tu iedomājies to visu īstenot. Vienmēr esmu šai sajūtai piekritusi kā savējai iekšējai esībai. Nekā nav, neko nevaru. Šoreiz klausījos ilgi, kā viņš mani noniecina un norāda manu vietu. Tieši šinī brīdī mana nespēja būtu viņa saldais ēdiens. Neizlēmība mani turpinātu mocīt, plēst, besīt. Taču šeit nostājos viņam pretī un tā arī pateicu – „nebūs tā. Visu dzīvi klausoties tevī, esmu pieņēmusi to kā savu izpausmi, noticot, ka tieši tāda esmu, neko nevaru, nemāku un nekā man nav, nabadzīte. Neticēšu nevienam tavam vārdam. Ja tev nav, paliec pie tā. Ja tu nevari, visu cieņu. Nekalpošu vairs tev. Man ir darbs, ko strādāju Sirdī. Ar darbu nopelnīšu visam, kas ir vajadzīgs šodienā piepildījumam un vēl pāri paliks. Ne tu mani taisīji, ne tu mani koriģēsi. Kas tu vispār tāds esi, lai tevī klausītos. Apzinos, ka savu sirsniņu vēl neizjūtu, bet esmu tajā un tevī neklausīšos. Zemes Miers Sirdī Šodienā”. Te nu lūk, uzdrošinoties nostāties pretī ļaunumam, nostrādāja. Darbs dubultojās, pat trīškāršojās. Radās materiālais segums īstenot vēlmes, sāku brīvāk elpot. Sākumā pat neapzinājos, ka tādejādi esmu nopelnījusi brīvību. Esmu brīva no naudas nospiedošās ietekmes, kas rada spriedzi ķermenī. Spēju brīvi rīkoties piepildot Sava vajadzības nenoniecinot sevi nevērtībā. Taču sātaniskai enerģijai tas nemaz nepatika. Sāka mani dedzināt. Sākotnēji plaukstās, rokās izsita svilinošu čūlainu ēdi. Degu tajā, kā ar skabi aplieta. Tad paņēma visu ķermeni. Svilu un degu trīs mēnešus. Daudz dažādi smagi, sāpīgi notikumi pa vidu bija. Pacietība un izturība bija vienīgais ko varēju iedot sev šai situācijā. Zemes Miers mīlestībā Sirdī.
Šī ļaunuma un naida pilnā enerģija, noniecina, pakļauj un izmanto cilvēku. Dzīvo izmantojot mūsu dzīvības resursu. Ja tās vairs nebaro, tad viņas plēš, dedzina, lauž, iebēdējot un spīdzinot. Taču mana vēlme tikt brīvai no tā, bija lielāka. Lai kā dedzinātu, izprast to, izturēt, nesalūst un ticēt tikai tam ko jūt Sirds. Jo patiesā vērtība cilvēkā ir tīra, brīva Sirds šodienā. Tas ir tas uz ko tiecos – cēlums, cildenums, cieņa vienkāršībā, mīlestībā. Sirds gudrība un diženums. Tas viss ir manā Sirdī un esmu tajā. Tikai jānotic Sev, jāatver Sava Sirds grāmata elpojot, jūtot ejot, darot Zemes ritmā Šodienā. Darāmā vēl daudz
Ilona Lenša. 2021. gada pavasaris