Ne vienmēr ir viegli izstāstīt izdzīvoto sāpi, pieredzi. Ir brīži, kad gribās to noglabāt dziļi sirdī un nerunāt. Esmu rakstījusi savu stāstu divas reizes, izstāstot to, kā patīk prātam, bez sirds dziļuma un atklātības. Pietiek izpatikt prātam, jo mana izdzīvotā pieredze kādam cilvēkam var palīdzēt izprast sevi, savas sāpes, slimības un atrast atbildi tajā.
Daudzus gadus atpakaļ, dzīvojot pirmajā laulībā, izdzīvoju gan dusmas, gan bailes, gan fiziska spēka pielietošanu, noniecinājumu utt. Šīs attiecības sāka smacēt un palika smagi tajās dzīvot. Dzīvojot šādās attiecībās, nemanot sāku ražot šīs enerģijas arī sevī. Tā kā tajā laikā neizpratu, kā tikt galā ar šīm smacējošajām enerģijām un kā saglābt laulību, tad izlēmām šķirties un iet katrs uz savu pusi.
Pēc kāda laika izveidojās jaunas attiecības, kurās sajutu to, pēc kā vienmēr biju ilgojusies. Beidzot bija miers! Varēju sākt dzīvot! Tieši šajā laikā, kad to vismazāk gaidīju, nāca trieciens pēc trieciena, kas izmainīju visu manu dzīvi.
Viss sākās ar asām sāpēm vēderā. Aizejot pie ārsta un veicot izmeklējumus, atklājās, ka taisnajā zarnā uzrādās vēzis 1. stadijā. Pateicoties ģimenes ārstes aktīvai rīcībai, jau pēc divām nedēļām atrados slimnīcā. Operācijas gaitā, noņemot analīzes, atklājās, ka vēzis jau progresējis uz 2. stadiju. Pēc operācijas tika nozīmēta ķīmijterapija, kurā izturēju divas procedūras, kad sapratu, ka esmu izvēles priekšā, vai nu ķīmijterapija un uzticēšanās sistēmai, kas šādi ārstē cilvēkus, vai atsakos no ķīmijterapijas un meklējot citas iespējas turpināt dzīvot. Izvēlējos dzīvot, tajā mirklī neizjūtot nedrošību un bailes, ka atsakos no "drošības spilvena", ko piedāvā medicīniskā sistēma. Man tik ļoti paveicās, jo ārstējošā dakterīte uztvēra manu lēmumu ar sapratni, sakot, ka viss ir cilvēkā, un tā ir dzīvotgriba. Paldies dakterītei, tas man ļoti palīdzēja!
Pāris nedēļas, dzīvojot neziņā un īsti neizprotot, kas notiks tālāk, saņēmu nākamo triecienu. Sākās krampjveidīgas sāpes vēderā, kas sarāva visu ķermeni kamolā, un sāpes neatlaidās. Saucām ātro palīdzību. Pavadot vairākas stundas uzņemšanas nodaļā, paļāvos uz ārstiem, kas palīdzēs, bet tā nenotika, jo vēders ir tā ķermeņa daļa, kur netiek doti pretsāpju līdzekļi, kamēr nav izmeklēts. Tajā brīdī gribēju nomirt, jo sāpes bija tik lielas, ka vēmu, vaidēju, locījos un nespēju tās vairs izturēt, un tās ne mirkli neatkāpās. Izmeklējumi neko aizdomīgu neatklāja un beidzot saņēmu atsāpinošas zāles. Vairākas dienas pavadot slimnīcā un turpinot veikt dziļākus izmeklējumus, ārsti nonāca pie secinājuma, ka viss ir kārtībā, aparāti un analīzes neko sliktu neuzrāda. Devos mājās. Pēc pāris nedēļām atsākās tādas pašas sāpes un atkal devos uz slimnīcu, kur notikumu gaita un rezultāts bija identisks iepriekšējai reizei. Dzīvoju jau tādās bailēs, ka baidījos pat ēst, jo neizpratu, kas izsauc šos krampjus un ko lai tālāk daru, kur lai meklēju palīdzību!
Neilgi pēc otrās lēkmes, sazvanoties ar draugiem, uzzināju, ka Latvijā dzīvo cilvēks, kas strādā ar enerģijām. Informācija atnāca tajā brīdī, kad biju jau tuvu izmisumam. Tā iepazinu Rutu. Mūsu pirmā tikšanās vienmēr paliks atmiņā. Tas, kā Ruta enerģētiski strādājot, atbrīvoja manu ķermeni no iekšēja smaguma, kā ķermenis reaģēja un palika iekšēji viegls un brīvs, šo sajūtu nav iespējams aizmirst! Sajutu sevī, ka jūtos labi šajā vieglumā, un vizītes pie Rutas kļuva arvien biežākas. Ar laiku sāku izprast, ka šīs sāpes ir vēža sāpes, un tā ir enerģija, ko varu tikai sajust, to nevar redzēt ne ārsti, ne aparāti. Kad atnāca trešā lēkme, tad jau apzinājos, ka uz slimnīcu vairs nebraukšu. Sarāvusies čokurā un sāpēs vaidot, uzticējos tikai Rutai un stundu telefoniski strādājot enerģijās, sāpes atkāpās. Pati nebiju spējīga neko izdarīt, jo nespēju ne atslābināties, ne piefiksēt enerģiju, bija tikai sāpes, sāpes, sāpes. Pēc šī notikuma man vairāk nevajadzēja nekādu apliecinājumu tam, ka enerģijas strādā un strādā arī attālināti, jo pati to izjutu sevī. Tas bija kā atspēriena punkts tam ,ka nekas vairs nespēja ietekmēt manu izvēli iet Dzīvajā un nešauboties noticēt, ka esam enerģiju laikmetā un mainot enerģijas, varam sev palīdzēt.
Šodienā esmu brīva no vēža un bailēm, ko šis vārds sevī nes. Daudzus gadus, izdzirdot šo vārdu, iekšēji sarāvos. Šis vārds sevī nesa bailes. Mācoties Rutas izveidotajā Sajūtu skolā un izprotot, ka viss, kas ir mūsos un ap mums, ir enerģija, apzinājos, ka pati biju šo vēzi saražojusi, un šodienā negribu būt tur, kur biju pagātnē - aizvainojumā, dusmās, ļaunumā. Šīs enerģijas smacē un neļauj elpot, bet es gribu dzīvot!
Man ir dota šī iespēja atdzimt un mainīties, būt cilvēkam, iet Dzīvajā un attīstīt sevi tajā un dzīvot sirdī. Esmu izdarījusi izvēli un šodienā ir tik daudz, kur vēl tiekties!