Esmu 43 gadus jauna sieviete, kura naidu ir radījusi cik sevi atceros, no sešu gadu vecuma.
Darīju kaut ko tādu, ko citi vecāki uztvertu citādāk. Bet mani par to sita un sodīja.
Aizgāju uz kaimiņmāju paspēlēties ar lellēm, tik priecīga – varu spēlēties. Kad pārnācu mājās, mani pie durvīm sagaidīja siksna. Nebiju tikusi pa durvīm iekšā, kā sita un sita. Zilas, asiņainas strīpas palika pa visu pēcpusi. Es nesapratu, kāpēc tik sāpīgi par to, ka tikai paspēlējos. Mīlestībā tā ir jāsaprot, kāpēc to darīja, bet šeit bez vārdiem – neko nesapratu, kas tur bija slikts. Sāpes, nesaprašana, dusmas uz tēvu, radās sliktas domas par tēti, kā viņš tā var, kāpēc nemīl, vienīgi sāpes, tikai sāp.. Sāku domāt par to, ko vēl labāku izdarīt.
Izdomāju! Klasē mācās divas meitenes. Viņām gāja slikti. Vienu audzināja vecāmamma, kura dzīvoja tālu no skolas laukos mežā. Teicu, lai meitene pēc skolas nāk pie manis, ārā tumšs un man ir vieta, kur palikt. Otra meitene dzīvoja šķirtā ģimenē, kur audžu tēvs viņai uzmācās, bet mamma neticēja. Arī viņu uzaicināju pie sevis. Meitenes atnāca, palika. Jauki pavadījām vakaru, viss mierīgi. Nākošajā dienā tēvs dusmīgs, atkal sadeva pa ausīm. Kāpēc atkal, nesapratu, kāpēc? Tanī mirklī vairs nesapratu, kas ir labs un kas ir slikts.
Ļoti mainījos pēc visa šī. Sāku izturēties slikti. Domāju, ja slikti darīšu, būs labāk. Varbūt sāks mīlēt, sadzirdēs, saredzēs mani. Arī šis nebija labi un darīju vēl un vēl vairāk.
Paralēlklasē mācījās meitene. Viņai vecāki dikti stipri dzēra. Viņai nekā nebija. Izdomāju, ka uzdāvināšu viņai savu krājkasīti ar visu naudu. Skolotāja pateica vecākiem un atkal bija slikti, dabūju pa ausīm. Meitenei bija grūti laiku, palīdzēju, bet atkal nekā. Nesapratu, daru kādam labu, bet mani sit un soda.
Vairs nebiju tāda, sāku darīt apkārtējiem cilvēkiem sliktu. Sāku izsmiet, noniecināt, pazemot. Izdomāju, varbūt tieši tas ir labs un nesodīs vairāk. Šajās situācijās pietrūka izrunāšanās, vienkārši apsēsties un izrunāt, kas labs, kas nē. Tajos brīžos pazaudējos, jo vairs nezināju ko un kā darīt, jo nekad nevar izdarīt pa prātam. Kur šeit ir MĪLESTĪBA?? KUR??? Es tēvu ļoti ienīdu, ļoti gaidīju, kad viņš aizies, bet tas nenotika. Mammu ienīdu par to, ka viņa vienmēr bija blakus un nekad neko neteica un neaizstāvēja mani, nekad! Bija izveidojies ļoti liels naids.
Neesmu mīlēts bērns -bļāva, sita, pazemoja, noniecināja. Man nebija sava viedokļa par to kā darīt, ko darīt, ko domāt un ko nē.
Man ir meita un viņu audzināju tieši tā pat. Bet varu mainīt, iemācīties un mīlēt savu bērnu. Jāmaina domāšana, attieksme. Sirdī mīlu savu meitu un vecākus. Viņiem sava dzīve, bet man savējā. Esmu precēta, ir vīrs kurš mani mīl un kuru pati mīlu… mīlam kā mākam.
Vēl ir daudz jāmācās un patiesi vēlos dzīvot MĪLESTĪBĀ bez naida. Naidu pati sevī radīju un manā ķermenī tam nav vietas, tas ir miris. Mīlestība nav sodīšana, sišana, pazemošana, noniecināšana.
MĪLESTĪBA ir DZIDRA
PATIESA
TĪRA
NEUZSPIESTA
SAPRATNĒ, CIEŅĀ, VIENKĀRŠĪBĀ.
Mīlestībā,
Jolanta