Ir pāgājuši nu jau vairāk nekā seši gadi, kopš biju sava prāta lielākajās lamatās jeb mudžekļu labirintā, kas smacēja mani tik ļoti, ka biju ļoti tuvu prāta sajukšanas robežai.
Mana bērnība pagāja neizsakāmajos noniecinājumos, pazemojumos, patstāvīgi piedzīvoju fizisku un morālu vardarbību. Es pat nenojautu kas ir mīlestība ģimenē un ko nozīmē cilvēciska attieksme.
Mīlestību sāku meklēt ārpus ģimenes. Jau sešu gadu vecumā pievērsos ticībai. Biju izmisis bērns, kurš vēlējās būt saprasts, uzklausīts un mīlēts.
Tā es cītīgi “kalpoju” baznīcas Dievam, kur tiku salaulāta un līdz ar trešā bērniņa ienākšanu manā dzīvē, es izlēmu aiziet prom no baznīcas. Es pat nenojautu, kādā varā biju nonākusi visus šos gadus. Šīs enerģijas mani sāka mocīt caur bērniem. Viņi sāka ļoti slimot.
Protams, es devos tālākos patiesības meklējumos. Pie dziedniekiem, tad pie gaišreģiem, pie pestuļotājiem, izgāju pat ezotēriskas skolu, kas solīja nez kādus brīnumus. Izejot cauri katram šim posmam, īpaši ilgi tajos nesēdēju, jo bija izjūta, ka neesmu nākusi šajā pasaulē, lai visu laiku no kāda pasargātos, baidītos, bēgtu vai programmētu. Es vienkārši gribēju atgūt un dzīvot savu dzīvi.
Tā lielā “vazāšanās” atstāja lielas sekas. Visam kam biju gājusi cauri, es pateicu lielo NĒ. Tad man sāka pamatīgi plēst smadzenes. Tā sajūta nav izskaidrojama, tā plēsa no iekšas, ka šķita, ka sajukšu prātā… Nesajuku, tas viss vājprāts aizgāja sirmajos matos. Savos 32 gados biju nosirmojusi kā labs pusmūža cilvēks burtiski pāris dienu laikā.
Es jau nezināju un man jau arī neviens nepateica, ka ar katru patiesības un sevis meklējumu, katrs “garīgais” skolotājs pie kā vērsos palīdzēja man ielaist sevī kādu enerģijas drazu, kas gribēja savu kundzības daļu. Ja jūs zinātu kāda es biju palikusi - augstprātīga, iedomīga, bezjūtīga, pieprasījumu pilna būtne, kas eksistēja nevis dzīvoja. Tas ir bez maz vai kā staigājošs līķis, bet silts.
Nav ne jausmas kā tā viss dzīvē sakrita, bet kad to tik tiešām visvairāk vajadzēja un biju uz šīs sabrukšanas robežas, caur neiedomājamākajiem draugu draugiem nonācu pie Rutiņas.
Atceros kā tagad to izjūtu, kad braucu uz pirmo vizīti. Pirmo reizi izjutu vieglumu un izjūtu, ka šis ir tas cilvēks, kurš spēs man palīdzēt.
Ir pagājuši vairāk nekā seši gadi. Aiz muguras seši, kārtīgi ar sevi strādāti gadi, viņa tač nesolīja nekādus brīnumus, vajadzēja pahāt pašai ar sevi, bet Rutiņa visu laiku bija blakus un palīdzēja, kad bija nepieciešams. Gāja visādi, sākums bija smags un atkal, nav ne jausmas, kā to izturēju, jo esmu ļoti nepacietīgs cilvēks, kam vajag tagad un uzreiz.
Darbs, kas bija jādara un Rutas metodes bija un ir absolūti citādākas nekā ir dzirdēts un pieredzēts. Labākais ir tas, ka tās strādā.
Neticu vairs nevienam “ātram pestuļu” brīnumam. Ir savs attīstības posms un savs atveseļošanās laiks, kas prasa daudz pacietības un darba. Nenožēloju nevienu sekundi.
Un jā, brīnumi šad tad notiek, bet notiek tikai tad, kad dari.