Viss sākas tad, kad kaut kas beidzas. Kad cilvēks nonāk galējā punktā, katram pa savai izpratnei sāpīgā. Mans iekšējais jautājums Sev radās 10 gadus atpakaļ, kad sabruka mana šķietami skaistās, idiliskā dzīve.
Kas es esmu Sevī un kāpēc ar mani tā notiek???
Es dzīvoju ilūzijas veidotā mīlestībā ar vajadzības, nepieciešamības, nodrošinājuma un atkarības pieprasījumu otram cilvēkam, kur pašai likās – es esmu laba. Kas izpaudās izpatīkot, izdabājot, kur pašai savs Es nebija nekripatiņas. Nevis tāpēc, ka otrs neļāva, bet gan tāpēc, ka nemācēju Būt. Līdz tas sagruva, ilūzijas burbulis pārsprāga un dzīve sagriezās kājām gaisā. Tajā mirklī bija sajūta – ja nav blakus cilvēks caur kuru elpot, vai precīzāk, kurš elpo manu dzīvi, tad nav manis. Pilnīgs tukšums um izmisums.
Neiet runa par to kā dzīvot tālāk, bet tas, kas vispār esmu Es pati Sev?
Neizpratnē, naidā, dusmās, aizvainojumā iekšēji ķermenī radīju milzīgu spiedienu, līdz nonācu teju uz gultas ar ļoti lielām muguras sāpēm. Tur arī sākās mana atdzimšana. Ar izmisīgu iekšējo jautājumu – kā apzināties Sevi Sevī, lai spētu dzīvot tālāk. Bija doma enerģētiski caur kaut ko atrast Sevi. Gāju caur luterānismu, caur reiki, caur jogu, dažādām meditācijām, ceļojumiem laikā. Mācījos izzinat baltu latvietības piederību. Visur gribējās atrast ceļu uz Savu sirdi, pie Sevis, taču katrā no mācībām man bija jāpieņem, jāieņem atbilstošs tēls. Bija nosacījumi kādai man jābūt, lai varētu būt luterāne, reikiste, baltu pārstāve un tā jo projām. Katrā izpausmē mani lika kādā atbilstības rāmītī, kur tik un tā es nedrīkstēju būt pati, brīva savā izpausmē.
Tā savos meklējumos nonācu pie bioenerģētiķes Rutas Erdmanes. Jau pirmā tikšanās reizē viņa teica – Tev nav jābūt caur kaut ko. Tev ir Sirds un tajā ir viss kas Tev vajadzīgs lai Tu būtu. Neko nesapratu kā tas ir, bet sajūta bija, ka tas ir tieši tas ko meklēju. Tad sākās Sevis apzināšanās attīstība, izprotot Sevi, Savu iekšējo pasauli dzīvības telpā pie Rutas Erdmanes Sirds skolā. Pamazām izdevās rast iekšējo mieru, izprotot prāta veidojumus sakārtojās veselība un attiecības ar meitām. Apzinoties prāta radītās stulbuma izpausmes spēju pārkāpt aizvainojumiem un dusmām. Atpazīstot un neražojot cilvēcisko naidu, pamazām izdodas piepildīt iekšējo pasauli ar Dzīvības elpu, ar mīlestību vienkāršībā. Ar brīvības sajūtu ķermenī un domās uzdrīkstos sadzirdēt Sevi Savā Sirdī un noticēt tam ko jūtu.
Darāmā vēl ir daudz, un tas nav vienkārši, vai viegli. Taču meitas apskāvieni un patiesi vārdi – mamma, es Tevi mīlu tieši tādu kāda Tu esi šodienā, ir bijis to vērts. Ik sekundi mācoties, trenējoties izprast, sadzirdēt Savu domu un sajūtu ķermenī Sirds un Zemes ritmu kā veselu kopumu šodienā, esmu pateicīga Rutai par viņas pacietību, izturbu un iekšējo uzticēšanos Savai Sirdij tajā ko viņa jūt, nepakļaujoties prāta nodomam.
Šī ir katra mūsu Sirds attīstības iespēja šodienā. Šī ir Sirds Skola.
Ilona Lenša 2020. gads